jeb Stāsts par misioni, ticību, drosmi un Dieva žēlastību
Ik pa laikam dzirdam skaistus stāstus par Dieva darbiem savā tautā. Daudzkārt nezinām, kādēļ ir noticis tā un ne citādi, bet “.. mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti”. (Rom. 8,28) Viens no šādiem stāstiem par Dieva darbiem un Viņa žēlastību sākās caur Latvijas baptistiem.
Šis būtiskais un interesantais stāsts sākās 1890. gadā, kad nelielas latviešu grupas devās uz Brazīliju, apmetoties uz dzīvi galvenokārt Ižuī, Rio Novo, Urubisī un Nova Odesā, bet kulmināciju sasniedza 1922. un 1923. gadā, kad aptuveni 2500 cilvēku, vairākums baptistu, starp tiem daudzi mācītāji un līderi, atstāja savas draudzes un devās uz Brazīliju, kas bija sveša un mežonīga. Daudziem novērotājiem šī izceļošana šķita aplama - šķelšanās ģimenēs, arī risks, jo Latvija nesen bija kļuvusi par neatkarīgu republiku un aizbraucot ciestu valsts un baptistu draudžu izaugsme.
Dažās rindiņās nav iespējams atstāstīt visu vēsturi. Vēlos tikai vispārīgi atstāstīt, ko piedzīvoja tie latvieši, kuri aizceļoja uz Brazīliju 1922. un 1923. gadā un apmetās tur uz dzīvi. Ar vienu no galvenajiem līderiem, mācītāju Jāni Iņķi, priekšgalā tika iegādāta zeme Sao Paulo štata iekšzemē, aptuveni 600 km no okeāna krasta. Vietu nosauca “Vārpa”. Domājot par vārda nozīmi, tā vieta būtu kā vārpa, kurā ir graudi ar lielu potenciālu, lai noteiktā laikā nestu augļus. Tur ieceļotāji pavadīja pirmos gadus ar lielām grūtībām, jo bija nepieciešams izcirst mežu, uzbūvēt mājokļus ģimenēm, sadzīvot ar Jaunā kontinenta slimībām, ko vēl nemācēja ārstēt. Šajā laikā daudzas dzīvības gāja zudumā, un vēl šodien
Kopš ierašanās "Vārpā" ieceļotāju galvenās rūpes nebija nodibināt uzņēmumus vai uzbūvēt pašiem savus mājokļus. Pirmkārt, viņi meklēja pielūgt Dievu un sludināt kristīgo ticību jaunās zemes iedzīvotājiem. Sekojot mācītāja Jāņa Iņķa garīgajai vadībai, kopā ar vēl citiem mācītājiem – Oto Vēberu, Arvīdu Eihmani, Albertu Eihmani, Andreju Kļaviņu, Andreju Pinčeru un Kārli Kraulu – viņi pārvarēja sākotnējās grūtības, īpaši attiecībā uz aklimatizāciju un pārtiku. Pēc kāda laika sākās kurnēšana pret vadību, un pēc mācītāju kolēģijas ierosinājuma tika ievēlēta vadības grupa, kurai būtu jāveic kolonijas administrācijas darbus. Šajā laikā lēmumus sāka pieņemt tā sauktajās Vārpas kolonijas sapulcēs, piedaloties pārstāvjiem no visām ģimenēm. Šajā laikā arī iegādātā zeme tika sadalīta mazākos gabalos atkarībā no ģimenes lieluma un viņu saimnieciskās darbības.
Neapšaubāmi galvenais mērķis latviešiem tomēr bija attīstīt misiones darbu. Neskatoties uz to, ka nebija nodibināta misiones biedrība un iegūta formāla izglītība šajā jomā, latvieši ir uzskatāmi par trešo lielāko misionāru grupu, kas ir dibinājusi visvairāk baptistu draudžu Brazīlijā, atpaliekot vienīgi no amerikāņiem un pašiem brazīliešiem sadarbībā ar amerikāņu misionāru V. K. Teiloru, kurš arī darbojas Brazīlijā. Pirmajos gados latvieši atbalstīja slāvu, vācu un lietuviešu draudzes, kurām bija nepieciešama palīdzība, jo arī no šīm tautībām Brazīlijā bija daudzi ieceļotāji, bet bez dedzīga misiones gara, kāds bija latviešiem. Tomēr galvenais misiones darbs bija starp brazīliešiem. Šajā laikā latviešu jaunieši, kuriem bija vieglāk iemācīties portugāļu valodu, gāja kājām 30 km vai brauca ar zirgu vai laivu uz citām apdzīvotām vietām, kur sāka sludināt Evaņģēliju, runājot par glābšanu no nāves caur Jēzu Kristu. Viņi mācīja vietējiem iedzīvotājiem ne tikai Bībeles stāstus un garīgas dziesmas, bet arī lasīt un rakstīt, kā arī higiēnas principus un apkopa slimos. Liecību, ko sniedza viens no tā laika jauniešiem, šodien jau mūžībā aizgājušais mācītājs Jānis Augstroze, ir šāda: “Kristus nebeidzamās mīlestības mudinātas, bez noteiktas organizēšanas, bez iztikas, iebraucēju grupiņas devās uz tuvām un tālām vietām, lai apmeklētu brazīliešu apmetnes, kas bija izkaisītas mežā, lai kopā ar viņiem dziedātu par Dieva mīlestību, par Jēzu Glābēju, mācītu lasīt un rakstīt un izveidotu draudzības un uzticības saites, lai nākotnē paplašinātu iesākto darbu. Dažkārt šīs grupas devās līdz 60 km attālām vietām, līdzi ņemot vienīgi mazu sviestmaizīti. Mani, kā arī citus darbiniekus neviens neaicināja piedalīties šajā darbā, nedz arī mūs kāds organizēja vai materiāli atbalstīja. Tas bija brīvprātīgi, katrs pelnīja iztiku pats savām rokām un sludināja Evaņģēliju tautām, nesaņemot nekādu samaksu.”[1]
Mācītājs Jānis Lukašs, kurš kā jaunietis arī piedzīvoja šo laiku, stāstīja:
"Tas bija svētīts darbs. Kaimiņi vēroja un sacīja: “Šie ļaudis nemeklē to, kas mums pieder, bet mūs pašus.” Un Dievs atvēra sirdis, kā to darīja ar Lidiju Filipos. Radās sludināšanas punkti, svētdienasskolas, pulcēšanās vietas un draudzes. Bija laiks, kad mūsu misiones lauka skolās mācījās vairāk par 500 skolēniem..." [2]
Lai neatstātu bērnus un jauniešus bez izglītības, tika nodibināta Palmas elementārā skola, kurā mācījās latviešu izceļotāju bērni, tie vēlāk kļuva plaši pazīstami savā profesijā. Varam minēt dažus vārdus: Elza Aciekste, kurā vēlāk bija ārste Spānijā, Ženija Birzniece, misionāre medmāsa Brazīlijas iekšzemē, un Kārlis Grūbers, pazīstams mācītājs un sludinātājs, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris.
Lai nodrošinātu izglītību jauniešiem, kas izjuta aicinājumu iesaistīties Dieva darbā, tika organizēti Bībeles kursi slāvu izcelsmes darbiniekiem, Sertona misiones skola un Brazīlijas dienvidu baptistu teoloģiskā semināra neklātienes kursi.
Pēc pirmās grūtākās pielāgošanās fāzes, nesamierinoties ar sludināšanu tikai Brazīlijā, viena grupa devās vēl tālāk Dienvidamerikas kontinentā, nonākot līdz Bolīvijai, kur 1946. gadā nodibināja Tīģera kakta misioni. Tāpat kā iepriekš, Rinkonā drīz tika nodibināta baptistu draudze un skola, kurā apmācīja galvenokārt apkārtnes indiāņus. Vēl šodien šis darbs nes augļus un ir liela liecība par Dieva mīlestību pret bolīviešu tautu.
Nākamajā turpinājumā vēlos stāstīt par latviešiem un viņu pēcnācējiem laikā no Otrā pasaules kara līdz mūsdienām.
Hans Bērziņš
0 comentários:
Postar um comentário